Šķirne un tās aizsardzība

Dr.agr. Sanita Zute,

Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūts

 

Jebkuras sugas audzēšanas rekomendācijās līdzās augsnes sagatavošanai,mēslošanai, augu aizsardzībai un citām agronomiskām zināšanām uzmanība tiek vērsta arī uz šķirņu izvēli un sēklas kvalitāti. Zinātnieku aprēķini rāda, ka sējuma ražība par 30-50% ir atkarīga no sekmīgi izvēlētas mēslošanas un augu aizsardzības sistēmas. Savukārt šķirnes ģenētiskais potenciāls var ietekmēt gala rezultātu vēl par 10 līdz 25%.Uzsvars gan tiek likts uz vārdiem – ģenētiskais potenciāls.Tātad, no vienas puses, saimniekam ar pareizas agrotehnikas palīdzību jārada apstākļi, lai šķirne varētu parādīt visas savas labās īpašības.Bet no otras puses jāizvēlas šķirne, kas konkrētajos augsnes un klimata apstākļos, spēj savu potenciālu parādīt.

Raksta sagatavošanā izmantoti VAAD mājas lapā pieejamā informācija, kā arī saimniecību apsekojuma dati, kas iegūti ZM atbalstītā praktiski pielietojamā pētījumu projekta „Tehnoloģiskie risinājumi graudkopības nozares attīstībai Latvijā” ietvaros.

Šķirne un tās aizsardzība

Jēdziens "šķirne" parasti tiek lietots, lai apzīmētu cilvēku selekcionētu (ar izlases vai citām selekcijas metodēm iegūtu) augu vai dzīvnieku grupu. Salīdzinoši precīzu un visiem saprotamu definīcija atradām kādā padomju laiku valsts standartu krājumā: „Šķirne – kulturaugu kopums, kas radīts selekcijas ceļā, kuram piemīt noteiktas iedzimstošas morfoloģiskas,bioloģiskas un saimnieciskas īpašības” No ražošanas viedokļa svarīgākās ir tieši bioloģiskās un saimnieciskās īpašības, kas nosaka šķirnes agrīnumu, veldres noturību un izturību pret slimībām, kā arī ražas lielumu un kvalitāti.Šķirnes identificēšanai svarīgākās ir daudzas un dažādas morfoloģiskās pazīmes, kas nespeciālistam bieži vien ir pat grūti pamanāmas.

Jēdziens „augu šķirne” vienlaicīgi ir arī juridisks termins, kas saskaņā ar UPOV (starptautiska organizācija jaunu augu šķirņu aizsardzībai) konvenciju, nodrošina selekcionāra radīto šķirņutiesisko aizsardzību. Arī Latvijā saskaņā ar šo konvenciju ir izdots Augu šķirņu aizsardzības likums, kura 2. pantā dota šķirnes definīcija: „Šķirne ir kultūraugu kopums, ... kas no jebkura cita augu kopuma atšķiras vismaz ar vienu izteiktu īpašību. Šķirne tiek uzskatīta par vienību, kura pavairojot paliek nemainīga”Selekcionāra tiesības piešķir, tikai tām šķirnēm, kas atzītas par jaunām, viendabīgām, atšķirīgām no jebkuras citas šķirnes un stabilām pavairošanas procesā.Pēc pozitīva AVS testa atzinuma saņemšanas selekcionārs piesaka jaunās šķirnes reģistrācijai Latvijas vai ES aizsargātoaugu šķirņu reģistrā. Jaunai graudaugu šķirnei selekcionāra tiesību aizsardzība tiek piešķirta uz divdesmit pieciemgadiem. Ja šķirne ir pieprasīta arī pēc šiem divdesmit pieciem gadiem, selekcionāram ir tiesības lūgt pagarināt šķirnes aizsardzības periodu. Latvijā šāda unikāla šķirne ir mieži ‘Abava’, kas tiek audzēta jau no 1980. gada un saimniecību apsekojums rāda, ka vēl jo projām tā ir trešā plašāk audzētā šķirne.

Šķirņu aizsardzība nozīmē, ka selekcionāram ir tiesības pretendēt uz atlīdzību par aizsargātās šķirnes tālāku izmantošanu. Atlīdzības apmēru nosaka šķirnes īpašnieks un šķirnes izmantotājs savstarpēji vienojoties licences līgumā. Tāpēc dažādu firmu pārstāvētām šķirnēm šī atlīdzības summa ir atšķirīga. Likums paredz, ka bez selekcionāra tiesību īpašnieka atļaujas (licences līguma) neviena personas nevar aizsargāto šķirni izmanot kā ienākumu avotu, t.i. nevar gūt ienākumus no tās pavairošanas, uzglabāšanas, pārdošanas vai cita veida realizēšanas. Pat, izmantojot aizsargātās šķirnes pašaudzētās sēklas savas saimniecības lauku apsēšanai, piemēram, audzējot graudus pārtikai vai lopbarībai, par izsēto sēklas daudzumu selekcionāram pienākaskaut neliela, bet atlīdzība, jo arī šajā gadījumā notiek šķirnes pavairošana un šī šķirne ar savu ražības potenciālu palīdz lauksaimniekam gūt ienākumus viņa biznesā. Tā kā jaunas šķirnes veidošana un reģistrācija prasa daudzus gadus (Latvijā vidēji 10-12 gadi) un ir ļoti dārgs process, autoratlīdzībai par jau radīto šķirņu izmantošanu selekcijas institūtiem ir ļoti nozīmīga selekcijas procesa līdzfinansēšanā.

Latvijā liela daļa selekcionāruun ārzemju selekcijas kompāniju pārstāvju ir Latvijas sēklaudzētāju asociācijas biedri. Tā ir pozitīvi vērtējama sadarbība, jo sekmīga šķirņu ieviešana ražošana ir iespējama vien selekcionāriem unsēklkopjiem cieši sadarbojoties. Selekcionāri ir pilnvarojuši asociāciju arī apsekot preču produkciju ražojošās graudkopības saimniecības un rūpēties par autoratlīdzības ievākšanu par tām platībām, kas apsētas ar aizsargāto šķirņu pašaudzēto sēklu.

Šķirnes uzturēšana

Šķirnes aizsardzības periodā selekcionāra pienākums ir nodrošināt šķirnes iedzimstošo īpašību saglabāšanos. Selekcionārs to nodrošina veicot šķirņu uzturošo selekciju jeb sākotnējo sēklkopību. Šajā procesā tiek veikta individuāla šķirnei tipisku augu (tā saucamo- elites augu) atlase, novērtēšana, salīdzināšana un vairāk kārtēja pavairošana pa saimēm. Noslēguma posmā šķirnei tipiskās saimes apvieno un izsēj izlases kategorijas sēklas iegūšanai. Graudaugiem šis sākotnējās sēklkopības periods parasti ilgst trīs līdz četrus gadus.

 

Kāpēc jāveic šķirnes uzturēšana un kas notiek ar šķirni to pavairojot?

Pieredze rāda, ka sēklu pavairošanas procesā šķirnes sējuma kvalitatīvās izmaiņas pilnībā nav novēršamas. Vispirms tās ir saistītas ar šķirnes tīrību, ko ietekmē dažādi piemaisījumi. Pirmkārt, šķirnes mehāniskais piesārņojums – to rada citu sugu vai šķirņu piejaukumi, kas radušies sējas, ražas novākšanas, kaltēšanas – tīrīšanas vai transportēšanas procesā, kā arī priekšauga radīti piejaukumi, grūti atdalāmo vai karantīnas nezāļu sēklas u.c. Šo piejaukumu rašanās cēloņus lielražošanas apstākļos ir grūti novērst. Mazāks risks ir saimniecībām, kas audzē minimālu šķirņu un sugu skaitu. Citu sugu un šķirņu piejaukumu daudzums tiek limitēts sēklaudzēšanas noteikumos, bet arī preču produkcijā pārtikas produktu ražotāju darbutie sarežģī.

 

Otrkārt, šķirnes bioloģiskais piesārņojums. Šajā gadījumā viens no iemesliem var būt šķirņu saziedēšanās (īpaši jau svešapputes sugām, piemēram, rudzu sēklkopībā ir noteiktas obligātas telpiskās izolācijas – 500 m rādiusā no sēklkopības lauka nedrīkst būt citu rudzu šķirņu sējumi). Arī dažādi vides apstākļi var sekmētas izmaiņas šķirnes genotipā. Piemēram, maija salnas var izprovocēt vārpiņu atvēršanos un atklāto ziedēšana ziemas kviešiem, tādejādi var notikt saziedēšanās ar citām šķirnēm. Vides ietekme (paaugstināta radiācija, krasas temperatūras maiņas u.c.), kļūdas audzēšanas tehnoloģijā (pārkāpumi kaltēšanas režīms, kodņu u.c pesticīdu devu neievērošanā u.c.)vai arī vides un cilvēka ietekmes mijiedarbība augam tāpat kā cilvēkam var aktivizēt vai bloķēt atsevišķu gēnu darbību. Dažkārt šis izmaiņas - mutācijas kļūst iedzimstošas. Selekcionārsšķirnes uzturēšanas procesā tās cenšas pamanīt un atlasīt, bet lielražošanas apstākļos tas nav iespējams un, pavairojot šādu mutantu, šķirnei netipisku augu skaits sējumā palielinās. Par šādām mutācijām var uzskatīt arī auzu fatoīdus, kuri pēc vairākām pazīmēm ir līdzīgi vējauzām, bet pateicoties savai izcelsmei nekļūst par agresīvām sējumu nezālēm.

 

Bioloģisko piesārņojumu var radīt arī genotipu skaldīšanās.Tas liecina, ka šķirne nav stabila un augu kopas iekšienē vēl ir satopami īpatņi, kas rada no vecākauga atšķirīgus pēcnācējus. Piemēram, sējumā parādās augi, kas ir vismaz vārpas tiesu garāki par pārējiem. Pirms jaunas šķirnes reģistrācijas stabilitāte tiek novērota trīs gadus, veicot AVS testu. Tādejādi šodienas situācijā var teikt, ka šķirnes ar nepietiekamu stabilitāti nav iespējams reģistrēt.

 

Šķirnes labās īpašības var pasliktināt arī augu slimību ierosinātāju agresīvās rases, kas dabā attīstās un mainās daudz straujāk nekā augi. Tāpēc dažkārt pēc gadiem nākas secināt, ka it kā izturīgai šķirnei tās slimību izturība ir samazinājusies. Bet te nevar gluži vainotšķirni, vienkārši dabā visi organismi mainās un attīstās. Šķirņu izturība pret slimībām būu obligāti jānovērtē pirms šķirnes rekomendēšanas zemniekiem, jo Latvijas agroklimatiskie apstākļi ir piemēroti dažādu sēņu un bakteriālo slimību attīstībai, kuras varbūt tik labi neizpauž sevi, piemēram, Francijā vai Spānijā. Ievedot šķirnes no citu reģionu valstīm, Latvijā to izturība var būtiski atšķirties no šķirnes raksturojumā teiktā.Šoreiz neiedziļināsimies jautājumā par sēklas kustība no dažādiem pasaules reģioniem un draudiem ievest jaunu slimību izraisītājus vai agresīvas nezāļu sugas. Bet to noteikti vajag atcerētieskatram, kurs varbūt plāno ievest „lētas” sēklas (bez oficiāla pārbaudes sertifikāta). Mums jau ir sliktā pieredze, jo vējauzas un rudzu smilgu esam labi aklimatizējuši Latvijā.

Pirms UPOV konvencijas ratifikācijas, Latvijā šķirņu reģistrācijas noteikumi bija salīdzinoši vienkāršāki, t.sk., šķirnes stabilitātei un viendabīgumam nebija tik augstas prasības. Vienkāršāk bija iespējams reģistrēt arī tā saucamās šķirnes – populācijas. Šīs šķirnes sastāv no vairākiem biotipiem, kas nodrošina šķirnes plastiskumu. Piemēram, sausos gados šķirnes ražības līmeni vairāk noteica sausumizturīgie biotipi, mitros gados – augstražīgie. Literatūrā ir dati, ka izpētot labi pazīstamo ziemas kviešu šķirni„Mironovskaja 808”, tajā izdalīti astoņi biotipi. Šodienas skatījumā tā bija vidēji ražīga šķirne, bet tās ziemcietība un graudu kvalitāte bija ļoti stabila. Arī rudzu šķirnes kā svešapputes augu pārstāvji pēc būtības ir vizuāli un bioloģiski līdzīgu augu populācijas.Šķirnei – populācijai, vairākus gadus augot nepiemērotos audzēšanas apstākļos (piemēram, ilgstošs sausums vai arī nepieitiekošs mēslojums), tiek veicināta izturīgāko, bet ne augstražīgāko genotipu pavairošana. Rezultātā mazražīgāko īpatņu rodas ar katru gadu ar vien vairāk, bet sējuma kopējais ražības līmenis pa gadiem krītas. To sauc par šķirnes izviršanu- šķirne zaudē savas sākotnējās īpašības. Tieši tāpēc svešapputes augiem sēklas atjaunošanu rekomendē veikt biežāk.

Šodienas selekcionāru veidotās pašapputes augu – kviešu, miežu, auzu šķirnes visbiežāk tiek iegūtas ar mūsdienīgām selekcijas metodēm un ir ļoti viendabīgas, tāpēc vispārējs izviršanas process praktiski netiek novērots. Pavairošanas procesā biežāk novēro mehāniskosēklas piesārņojumu. No saimnieciskā viedokļa slikti ir tas, ka homogēnās jeb viendabīgas šķirnes ļoti jūtīgi reaģē uz augšanas apstākļu izmaiņām, kas izpaužas, piemēra, kā ievērojamas ražības rādītāju atšķirības pa gadiem. Un audzētājam, ja tas vēlās maksimāli izmantot šķirnes potenciāli,ir jābūt gatavam vienmēr palīdzēt šķirnei izpausties ar papildus mēslošanu vai citiem agrotehniskiem pasākumiem. Diemžēl Latvijas apstākļos sējumu ražības rādītāji saimniecībās rāda, ka izvēlēto intensīvo šķirņu ražības potenciāls bieži vien tiek realizēts labi ja par 50%. Un te atkal nav vainojama šķirne, bet gan saimniekošanas apstākļiem nepareiza šķirnes izvēle.